Vērtspapīri

Pēc definīcijas, vērtspapīri ir privāttiesību dokumenti, kas apliecina to emitenta (izsniedzēja) saistības pret šī privāttiesību dokumenta turētāju. Vērstpapīri var būt arī publiskās apgrozības objekti, taču pērkot un pārdodot šos dokumentus tālāk, nemainās tajos nostiprinātās tiesības jeb emitenta saistības pret dokumenta turētāju. Vienkāršāk sakot, vērtspapīrs ir apliecinājums par to ka investors jeb akciju turētājs uz laiku vai patstāvīgi nodevis emitentam savu kapitālu, kas viņam dod tiesības pretendēt uz peļņas daļu (dividendēm), ko rada viņa aizdotais kapitāls attiecīgajā uzņēmumā vai organizācijā vai arī saņemt stingras garantijas ienākumu par savu investīciju (procentus). Vērstpapīri ir ļoti dažādi. Latvijā apgrozībā esošie vērtspapīri ir akcijas, obligācijas, vekseļi un privatizācijas sertifikāti. Vērtspapīrus var emitēt uzņēmumi, valsts, pašvaldības un Latvijas Banka.

Akcijas ir vērtspapīri, kurus emitē komercsabiedrības, lai piesaistītu papildus kapitālu konkrētās komercsabiedrības attīstībai. Akcijām ir vairāki veidi, kā piemēram, parastās akcijas, priekšrocību akcijas un personāla akcijas. Atkarībā no akciju veida, tās dos tiesības akcionāram jeb investoram piedalīties komercsabiedrības pārvaldē (akcionāru sapulcē), saņemt dividendes un sabiedrības likvidācijas gadījumā arī likvidācijas kvotu. Visas vērtspapīru akcijas tiek emitētas ar noteiktu nominālvērtību, taču vērtspapīru tirgus vērtība jeb akciju kurss visu laiku svārstās, jo to veido pieprasījums un piedāvājums.

Obligācijas ir vērtspapīri, kurus var emitēt gan komercsabiedrības, gan valsts, lai piesaistītu kapitālu. Atšķirībā no akcijām, obligāciju atdeve nav atkarīga no komercsabiedrības gūtās peļņas apjoma. Obligāciju īpašniekam ir tiesības ik gadu saņemt no emitenta garantētu ienākumu, kas ir iepriekš fiksētas kā procenti no darījuma. Tāpat pēc noteikta laika emitentam ir jāatgriež parāds jeb akcijas nominālvērtība. Tā kā ienākumu apjoms ir fiksēts, obligācijas ir mazāk riskants investīciju veids.

Vekseļi ir vērtspapīri, kurus parasti emitē valsts. Tā emitētājs apņemas investoram, līdz noteiktam termiņam, samaksāt konkrētu naudas summu. Arī šajā gadījumā ieguvums ir fiksēts. Parasti vekseļi tiek pārdoti zem nominālvērtības un pēc tam atpirkti par to nominālvērtību.

Privatizācijas sertifikāti ir vērtspapīri, kurus emitē valsts, taču, tie nav paredzēti budžeta deficīta segšanai vai kā aizdevums attīstībai. Sertifikāti tika izsniegti politiski represētajām personām vai arī citām Latvijā dzīvojošām personām, kā kompensācija par privātīpašumu, lai viņiem būtu iespēja privatizēt valsts vai pašvaldības īpašumus.

Pamatā emitenti izlaiž vērtspapīrus, lai piesaistītu ārējos finanšu līdzekļus, proti gūtu papildus kapitālu. Piemēram, ja uzņēmums emitē vienu miljonu akciju, ar nominālvērtību viens eiro, šis uzņēmums, pārdodot visas vērtspapīru akcijas, savā īpašumā iegūst vienu miljonu eiro, ko var izmantot uzņēmuma attīstībā un peļņas gūšanā. Pēc tam, daļa no peļņas, kas gūta no šīm investīcijām ir jāatgriež investoriem dividenžu veidā. Obligāciju gadījumā, ir jāatgriež nominālvērtība un vēl jāmaksā procenti. Vērtspapīru emitēšana tiek stingri kontrolēta. Šo kontroli veic Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). Pēc vērtspapīru emitēšanas izsniedzējs var izteikt publisko piedāvājumu. Tā ir vērtspapīru pirmreizējā apgrozība. Vērtspapīru otrreizējā apgrozība jeb pirkšana un pārdošana notiek fondu biržā. Emitentam ir jāraksta iesniegums, lai viņa akcijas tiktu laistas apgrozībā vērtspapīru tirgū. Fondu birža noteiktā laikā izskata pieteikumu un pieņem lēmumu par to, vai vērtspapīrus laist apgrozībā biržā, vai tomēr nē. Latvijā visi vērtspapīri ir pieejami rikai dematerializētā jeb elektroniskā formātā.

Arī pats vērtspapīru tirgus iedalās divos sektoros – primārajā un sekundārajā. Primārais ir jau minētais biržu un ārpus biržu sektors – vērtspapīri, kurus var iegādāties biržā vai tie, kas kotējas ārpus biržas tirgū. Sekundārajā tirgū vērtspapīri tiek izmantoti savstarpējiem norēķiniem. Piemēram, tie var tikt ieķīlāti pret kredītu bankā vai tikt izmantoti kā maksāšanas līdzeklis atsevišķās iestādēs. maksājumu instrumentu skaitu.